Brīnums un prieks

Rīgas cirka radošais direktors Mārtiņš Ķibers netic ne brīnumiem, ne burvju trikam ar balto trusīti melnā cepurē. Tomēr nedēļu pēc rekonstruētās cirka ēkas atklāšanas viņš aizrautīgi stāsta par tiem brīnumiem, kas nākotnē gaida mūsu cirku un tā apmeklētājus

Bērnībā Rīgas cirkā biju tikai vienu reizi. Laikam 1980. gadā. Atceros, ka oda pēc zvēru kakām un cilvēku sviedriem. Man bija bailes no tīģeriem arēnā un vēl vairāk bail, ka gaisa akrobāti kritīs no griestiem un nositīsies. Mājupceļā nikni pavēstīju tētim, ka cirkū vairs nekad savu kāju nesperšu. Varbūt es biju tikai kārtējais apliecinājums tam, ka padomju cirks latviešu mentalitātei īsti nebija pa garšai?

Bet kaut kas valdzinošs tajā jezgā tomēr bija — vārdā nenosaucama maģija, kas veidota no gaismām, trokšņiem, smiekliem un pirmatnēja adrenalīna. 

Savā 134 gadus ilgās pastāvēšanas vēsturē Rīgas cirks piedzīvojis gan ziedu laikus, gan lejupslīdi un degradācijas agoniju. Kamēr vairāk nekā 20 gadus neatkarīgajā Latvijā vilkās tiesvedība par Rīgas cirka ēkas īpašumtiesībām, pati māja — atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli — juka un bruka. Tikai 2016. gadā, nonākot Kultūras ministrijas paspārnē, parādījās cerība uz izdzīvošanu. 2019. gadā sākās rekonstrukcija. Tieši pirms nedēļas cirks atkal vēris durvis jaunai dzīvei un brīnumiem. 

Cauri atjaunotā cirka gaiteņiem mani ved radošais direktors Mārtiņš Ķibers. Pirms apmēram 12 gadiem viņš pavisam nejauši, bet līdz ausīm iemīlējās laikmetīgā cirka mākslā. Sākumā bija kaislīgs skatītājs, vēlāk dibināja festivālu Re Rīga!, kas jau desmit gadus ik vasaru uz Rīgu ved laikmetīgā cirka izrādes no visas pasaules. Par Rīgas cirka atdzimšanu un nākotni Mārtiņš domājis jau ilgi pirms rekonstrukcijas sākuma. Un tagad degošām acīm man rāda, stāsta un stāsta — tā, it kā būtu iemantojis veselu karaļvalsti vai pasakainu Nekurnekadzemi.